Māris Graudiņš

Kopsavilkums

Ar gandrīz  2000 plašsaziņas līdzekļu rakstiem un filmām no 29 valstīm, "Baltijas brīvības un miera kuģa (BBMK) 1985. gada jūlija 350 baltiešu jauniešu brauciens gar okupētās  Baltijas krastiem, bija trimdas laiku ievērojamākā politiskā akcija.¹ BBMK rezonansi pastiprināja Kopenhāgenas Tribunāla spriedums.

Abi izsauca līdz tam laikam vislielāko globālu preses uzmanību kādu Latvija bija jebkad guvusi. Turklāt, Helsinkos, vizuāli spilgta, pirmā demonstrācija pret PSRS  kopš 1968. gada, izraisīja vairāku tūkstošu somu emocionālu reakciju, kuru plaši atspoguļoja Igaunijā redzamajās somu ziņu programmās. Aukstā kara laika vienā no tumšākajiem brīžiem BBMK radīja „varēšanas apziņu”, ka Baltijas valstu neatkarība nav anahronisms vai neiespējams sapnis, bet politiski reāls mērķis pēc kā varam tiekties – un kam ir jāsagatavojas.

BBMK programma mērķtiecīgi iekļāva baltiešu trimdai neierastu sabiedroto plejādi.  Sekojot tēzei, ka jāatrod ar Baltijas valstīm saistītus jautājumus, kas rūp arī citām valstīm, BBMK programmu mērķtiecīgi izveidoja, lai piesaistītu trimdai neierastus sabiedrotos no krievu disidentiem, no Eiropas miera kustības, no zaļās vides aizsardzības kustības, kā arī no sociāldemokrātiski ievirzītās Polijas „Solidarnošc” arodbiedrības.  Brīvības kuģis pārņēma PSRS monopolizēto miera jēdzienu, norādot, ka patiess miers Baltijas jūras reģionā nav iespējams bez Baltijas valstu neatkarības.

Sekojot BBMK latviešu daļas priekšsēža Māra Graudiņa vadmotīvam attīstīt pamatotu optimismu par gaidāmajām pārmaiņām PSRS un par Baltijas valstu iespējām izmantot šo pārmaiņu brīdi, programma arī iekļāva Ata Lejiņa vadīto „Baltijas nākotnes” akadēmisko konferenci, kurā pulcināja akadēmiķus no piecām valstīm.

Hronoloģija

15.-25. jūlijs Padomju ziņu aģentūras TASS uzbrukumi Baltijas Brīvības un miera kuģa akcijai

25. jūlijs Kopenhāgena -- Demonstrācija Baltijas Tribunāla atbalstam ar Vladimira Bukovska, Andresa Kinga (Küng)uzrunām.

26. jūlijs Stokholmā -- Ulda Ģērmaņa referāts un 1 500 demonstrācija centrālajā Sergeļa laukumā, ar Liberālās Tautas partijas vadītāja Bengta Vesterberga, LSDSP priekšsēža un Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētāja Bruno Kalniņa un PBLA pārstāvja Olģerta Pavlovska u.c. uzrunām..

27. jūlijs Uz kuģa “Baltic Star” -- Māc. Māra Ķirsona vadītais piemiņas brīdis Baltijas laivu bēgļiem pie Gotlandes krastiem.

M. Graudiņa vadītā panēļdiskusija par Baltijas reģiona politiku un Baltijas valstu nākotni ar Zviedrijas miera un zaļās kustības vadītāju Tomasu Magnussonu, krievu disidentu Vladmiru Bukovski, poļu  "Solidaritātes" Stefanu Zvaņiecki, Oksfordas miera aktīvistu pol. Džeimsu Der Derianu, Čikāgas universitātes viesprofesoru Aleksandru Štromu, Zviedrijas bij. Ministra prezidenta biedru Pēru Ālmarku (Ahlmark) un disidentu Gunāru Rodi.

PSRS brīdinājums, ka robežas rajons "slēgts kuģošanai dēļ jūras kabeļu" darbiem un seko "Baltic Star" virzīšanās uz ziemeļiem netālu no Pāvilostas.

PSRS patruļkuģu "agresīva virzība" uz "Baltic Star" pusi.

Katras Baltijas valstu tautas veltījums tautiešiem dzimtenē. Gintars Grušas pie Pāvilostas, Baiba Rubesa un Aristīds Lambergs aiz Ventspili. Andres Kings netālu no Hijūmas salas bākām.

28.jūlijs – Helsinkos ielu gājiens ar 5000 atbalstītājiem.² Vladimira Bukovska, Andres Kinga u.c. uzrunas pie pieminekļa, godinot somu kritušos Igaunijas brīvības cīņās. Demonstrācija atspoguļota International Herald Tribune 1.lpp ievadfotogrāfijā 29.07.85. Neatļauta demonstrācija pie Padomju vēstniecības. R. Blezūra u.c. aizturēšana

30.-31. jūl. "Baltijas Nākotnes" akadēmiskais seminārs, P.E.N. kluba vakars, tautas deju lieluzvedums, ekumēnisks dievkalpojums, noslēguma preses konference, balle. 

BBMK stratēģija un globālās uzmanības izraisīšana

Londonas The Times norādīja, ka PSRS preses relīžu un rakstu „hipertrofēts Padomju jūtīgums (65 raksti) ir labākais indikators, ka pārmaiņas Baltijas republikās nemaz nav tik neiespējamas, kā tās šobrīd izliekas.”³

Latvijas Institūta bij. direktors Ojārs Kalniņš raksturojis BBMK kā:

Kruīzi, kas izvirzīja Baltijas neatkarības jautājumu laikrakstu pirmajās lapas pusēs visā pasaulē, laikā kad retais, izņemot pašus baltiešus, uzskatīja, ka šāds jautājums vispārīgi eksistē.  Cenšoties sabotēt kruīzu, Padomju vara pacēla šo jautājumu augstākā līmenī..⁴ 

ASV lietuviešu izcelsmes pētnieka Viktora Naka (Nakas) vērtējumā BBMK bija: 

Baltijas diasporas radošākā un efektīvākā sabiedrisko attiecību kampaņa,"⁵ kam pierādījums bija pirmās lapas puses foto un īsraksts International Herald Tribune. 

Igauņu mediju eksperts, tā laika Radio Brīvība žurnālists, Jirijs Estams norāda, ka BBMK bija: 

Baltijas diasporas visietekmīgākais politiskais un sabiedrisko attiecību notikums laikā no 1940.-1991. gadam. ⁶

Savukārt, igauņu daļas priekšsēdis Andres Kings uzskatījis, ka: „Ilgtermiņā (BBMK) veicināja (Zviedrijas) Sociāldemokrātu politikas maiņu pret Baltijas valstīm.”⁷

Neapšaubāmi "Brīvības kuģis" kā vizuāli spilgta politiska manifestācija sasniedza savu stratēģisko mērķi ar uzviju, proti: „Vērst rietumu pasaules mediju uzmanību uz okupētās Baltijas un baltiešu tautu stāvokli šodien.” Ar vadmotīvu: „Patiess miers Eiropā nav iespējams bez tautu pašnoteikšanās tiesībām Baltijai”.⁸ Šis rīkotāju stratēģiskais aprēķins izdevās. To panāca ar trim galvenajām taktikām:

1. Sasaistot Baltijas valstu jautājumu ar nozīmīgu aukstā kara "panākumu", EDSK vienošanās desmitgadi Helsinkos, uzsverot Helsinku vienošanās principu: „robežu maiņu iespējas miera ceļā”. ⁹
2. Sasaistot Baltijas valstu jautājumu ar tradicionālu Eiropas miera kustības mērķi:  kodolieroču brīvu Baltijas jūru, kā arī ar vides aktīvistu rūpēm par tīru Baltijas jūru.¹⁰
3. Pieaicinot pasaulē pazīstamus augsta līmeņa politiķus un akadēmiķus no citām tautām, kas aizstāvēja viedokli, ka Baltijas valstu status quo ir nestabīla un, ka ir gan vēlamas, gan arī ir iespējamas pārmaiņas.¹¹

Šīs ieceres atrada dzirdīgas ausis medijos, citādi nozīmīgu notikumu klusajā vasaras periodā.  Turklāt divi bumbu draudi Stokholmā -- ārpus BBMK biroja un pārmeklējot kuģi pirms izbraukšanas – savienojumā ar neseno Padomju iznīcinātāja 263 pasažieru ASV avioreisa KAL 007  nogremdēšanu, radīja intrigu par akcijas izaicinošo kruīzi, kreisējot garām okupētās Baltijas krastiem un pastiprināja uzmanību Padomju patruļkuģu agresīvajiem manevriem pie Latvijas krastiem.¹²

Plānojot akciju, BBMK idejas autors, LSDSP valdes loceklis Vilnis Zaļkalns, LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdis Bruno Kalniņš, bijušais VDK pulkvedis Imants Lešinskis un vēsturnieks Uldis Ģērmanis viennozīmīgi uzskatīja ka Padomju Savienības krasa reakcija neizpaliks.¹³  Akcijas līdz-iniciatora M. Graudiņa ieteikums iekļaut Padomju monopolizēto, un līdz ar to latviešu sabiedrībai svešo, "miera" jēdzienu manifestācijas nosaukumā, iespējams pastiprināja cēloņsakarību neproporcionāli asai Padomju reakcijai.  Tādēļ akcijas nosaukums angliski un zviedriski prioritāri akcentēja „miera” jēdzienu: „Baltic Peace and Freedom Cruise”, bet latviešu valodā priekšroka tika dota „brīvībai”.

BBMK īstenoja miera saukli, piesaistot Anglijas E.P. Tomsona (Thompson) grupas Oxfordas doktorandu Džeimsu Der Derianu un Zviedrijas miera un zaļās kustības vadītāju Tomasu Magnussonu. Līdz ar viņu atbalsta vārdiem baltiešu centieniem, Padomju Savienības ierastie sabiedrotie pēkšņi kļuva par tās oponentiem.¹⁴ BBMK 1985.g. jūnija pamatojumā („Rationale”), kuru izsūtīja medijiem, degpunktā bija jautājums par kodolbrīvu Baltijas jūru, atbalstot PSRS apcietināto (Inta Cālīša, Enn Tarto u.c..) baltiešu prasību. ¹⁵ Paziņojums aicināja apsvērt šādu vienošanos kā pirmo soli plašākai kodolieroču samazināšanai Eiropā, kas līdztekus varētu dot virzību demokrātisko brīvību atjaunošanai Baltijā.  BBMK uzsaukums atzina, ka reālpolitiska skepse ir pamatota, tomēr šī diskusija bija viens no galvenajiem līdzekļiem, kā piesaistīt Baltijas valstu jautājumu Eiropas politiskam diskursam.

Vairākkārtīgi Padomju TASS aģentūras neprātīgie uzbrukumi "pirāta kuģa huligāniem... CIP aģentiem... kuri cenšas torpedēt Padomju-amerikāņu normalizāciju",¹⁶ otrās paaudzes fašistiem un alkoholiķiem,  savienojumā ar somu emocionālo baltiešu jaunatnes sagaidīšanu Helsinkos, radīja izbrīnu Rietumu presē. Nesamērīgi saspīlētie Padomju uzbrukumi radīja pateicīgu fonu preses pārdomām par Baltijas valstu nākotni, jo "kaut kas šķiet nebija kārtībā ar šo bildi", teica franču fotogrāfs.

Savukārt, Londonas „The Times” žurnālists Andrew Brown, norādīja uz atšķirību starp baltiešu jauno paaudzi un vecās paaudzes „reakcionāro nacionālismu”.¹⁷  Lai gan šo raksturojumu var uzskatīt par pārspīlētu, tas norādīju uz mediju uztveri par disonanci starp Padomju ārprātīgiem uzbrukumiem un jaunatnes dalībnieku izteikti patieso vēlmi veicināt stabilu mieru Baltijas jūras reģionā.  Apzinoties, ka braucienu pavadīja aptuveni 65 mediju pārstāvji, rīkotāju sagatavotie ieteikumi dalībniekiem kalpoja kā vadlīnija BBMK dalībnieku pārrunām ar presi, to starpā:

• Atbalstām Helsinku vienošanos (padomju uzbrukumi centās pierādīt pretējo, MG)
• Atbalstām cilvēku tiesību ievērošanu Baltijas valstīs un septiņu baltiešu, Baltijas kodolbrīvas zonas proponētāju, atbrīvošanu
• Atbalstām robežu maiņu miera ceļā ar iepriekšēju Baltijas valstu denuklearizāciju, ievērojot Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesības ¹⁸

Ir būtiski atzīmēt, ka apziņa par reālām iespējām iegūt brīvību vai reālu pašnoteikšanos Baltijas valstīs jau bija sākusi atslābt pašā latviešu sabiedrībā.  Daudzi jaunās paaudzes latvieši uzskatīja, ka trimdas vadošo organizāciju darbs pārsvarā izpaudās saukļu līmenī, kam atsevišķi vadītāji, iespējams, maz ticēja.  PBLA veica neatsveramu darbu, uzturot Latvijas inkorporācijas neatzīšanas politiku dzīvu, bet guva krietni mazākus panākumos preses uzmanības jomā vai ietekmējot sabiedrisko domu pašā Latvijā.

Politologi raudzījās skeptiski uz neatkarības atjaunošanas iespējām un neuzskatīja diskusijas par PSRS sabrukumu par reālām. Piemēram, Kanādas pol. Juris Dreifelds Baltijai ierosināja PSRS satelītvalsts statusu Varšavas pakta ietvaros, kā tobrīd maksimālu soli. Trimdas latviešu sabiedrības intelektuālās aprindās izskanēja literāta Aivara Ruņģa un žurnālā Jaunā gaita proponētā „tautas dzīvības stratēģija”, kas politisko neatkarību  raksturoja kā „ne parāk stabilu” mērķi, bet tai vietā prioritizēja „iekšējās brīvības” veicināšanu Latvijā. Ruņģis asi uzbruka BBMK, gan pirms, gan arī pēc brauciena, nosaucot to par nepārdomātu akciju, kas nepalīdzēs latviešiem Latvijā.¹⁹

BBMK stratēģija, toties, balstījās uz pārliecību par drīzām pārmaiņām Padomju Savienībā.  Šīs domas galvenais teorētiķis bija Aleksandrs Štroms (Shtromas), Lietuvas KP 1. sekretāra  Antana Sniečka (Sniečkus) audžu dēls un šo rindu autora pasniedzējs Čikāgas universitātē.²⁰ Štroms prognozēja, ka: „Nākamajā desmitgadē mēs piedzīvosim pārmaiņas PSRS politiskā sistēmā.”²¹ Šī pārliecība atspoguļojās arī Vladmira Bukovska²² un M. Graudiņa rakstos BBMK priekšdarbu laikā:

( Trimdas) darbībai jābalstās uz to faktu, ka Latvija būs ‘brīva’  nākamajos divdesmit gados vienalga ko mēs darām. (...) Pārmaiņas vai nu PSRS monolītiskā struktūrā, vai totalitārā iekārtā, vai abās varētu drīz notikt.”²³

 Šī pamatdoma atkārtojās BBMK Stokholmas ievada un noslēguma preses konferencēs:

Pārmaiņas notiek daudz straujāk šodien... Irānā... ekonomiskās pārmaiņas Ķīnā.  Militarizācija un rusifikācija Baltijā liek mums izvirzīt mūsu maksimālo prasību – neatkarību. (...) Ekonomiskā situācija PSRS nosaka pārmaiņu nepieciešamību.”²⁴

Kamēr nākotne nav zināma, pārmaiņas ir neizbēgamas. Kad tās notiks, latvieši, lietuvieši un igauņi būs apņēmības pilni sacelties un atgūt savu vietu neatkarīgu, demokrātisku nāciju kopienā.²⁵

Šī iepriekš citētā Londonas The Times „varēšanas” apziņa varēja būt BBMK stratēģijas izpildījuma lielākais ieguvums.  Mainīt iesīkstējušo pesimismu par pārmaiņām bija pirmais solis pārmaiņu realizēšanai. Šajā ziņā BBMK akcija bija „Atmodas priekšgājējs” kā to raksturoja Diena savā 2005.g. atskatā uz BBMK akciju.²⁶

Rezonanse Baltijas valstīs un Skandināvijā

Aptuveni 2000 raksti un vismaz astoņi garāki centrālo TV ziņu sižeti un BBC un Vācijas ZDF dokumentālfilmas pastiprināja šo rezonansi līdz tam laikam neredzētā līmenī.  Pirmās lapas puses raksti IHT, Japānas “Daily Yomiuri, gan raksti Arģentīnā, Kuveitā un desmitiem raksti Ziemeļamerikas presē (NY Times, Wall Street Journal, u.c.) liecināja par Padomju uzbrukumu izraisītās uzmanības plašumu 29 valstīs. Skandināvijā BBMK bija mediju uzmanības centrā visu brauciena laiku. Taču, svarīgākais bija iecerētā rezonanse pašās Baltijas valstīs.

Visplašāk zināms, ka Somijas TV un radio pārraides bija redzamas Igaunijā.  Tādēļ, ziņu sižetu skati, ko attēloja Francijas žurnāla Quotidien de Paris rakstītais varēja būt iespaidīgi:

Somi sagaidīja ar siltumu un entuziasmu…  pavadot demonstrantus ar nepārtrauktiem aplausiem. Daudzi somi raudāja… No atvērtiem logiem viņi māja un izsauca savas simpātijas. Ielās daudzi skaidroja, ka lietuviešu, latviešu un igauņu cīņa par brīvību un mieru Baltijas nācijām ir arī somu cīņa.²⁷

Baltijas valstu trimdinieku karogotais gājiens pa Helsinkiem ielām, kuru pavadīja “tūkstošu gavilējošu somu” un "asaras"²⁸ varēja būt efektīgs moments nacionālās pašapziņas un optimisma vairošanai Igaunijā.  Turklāt, liecības, kuras apkopojis Tallinā mītošais žurnālists Jirijs Estams norāda, ka helikopteru patruļas un robežsargu rosība bija krietni palielināta BBMK kruīza laikā.²⁹

Kā liecina BBC dokumentālfilma, somu radio, kuru gan arī jūrā traucēja uztvert, raidīja ziņu, ka “Kuģa brauciens ir Skandināvijas mediju uzmanības degpunktā” un detalizēti atspoguļoja notikumus, kurus gan atsevišķas somu aprindas centās piebremzēt.³⁰ Somu komunistu partija un citas aprindas ieteica neatļaut baltiešu protestētāju ierašanos Somijā. Gala rezultātā "Baltic Star" pietauvošanās vieta tika novirzīta uz attālu komerciālu ostu, tālu no centra pasažieru ostas, tādejādi nedaudz apslāpējot bažas tiem somu grupējumiem, kuri rūpīgi sekoja t.s. „Paasikivi-Kekonnena līnijas” finlandizācijas politikai.³¹

Ir vietā  pieminēt somu drošības iestāžu pretimnākšanu un pozitīvo attieksmi, kā arī somu pilsoni Seppo Karhū, kurs apņēmās parakstīt dokumentus, uzņemoties atbildību par demonstrāciju. M. Graudiņa, G. Gruša un preses daļas vadītājas Baibas Rubess, tikšanās uz kuģa ar Somijas Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem notika savstarpējas cieņas gaisotnē. Diemžēl BBMK vadības norunu, ka pēc oficiālās demonstrācijas, pa dažādiem aplinkus ceļiem dosies uz PSRS vēstniecību, rīkotāji bija spiesti neizpaust.  Trīs demonstrantus, ieskaitot latvieti Rolandu Blezūru, īslaicīgi aizturēja par neatļautu pietuvošanos vēstniecībai, taču policistu attieksme liecināja, ka simpatizē demonstrantu mērķiem.³²

Līdz ar BBMK demonstrāciju, somi pārkāpa savu pašu radīto pašcenzūras slieksni.  Atļaujot pirmo "pret-padomju" demonstrāciju kopš 1968. gada PSRS agresijas Čehoslovākijā, somi radīja priekšnoteikumus jaunām attiecībām ar PSRS perestroikas pirmsākumā. Gluži līdzīgi bija Zviedrijā. Valdošo Socialdemokrātu atbalsts trešās pasaules cilvēku tiesību jautājumiem, paradoksālā kārtā izpaudās kā samierināšanās politika pret PSRS Eiropas telpā.  Skaļi paustā vadošo zviedru politiķu, Bengta Vesterberga (Westerberg), Pēra Almarka (Ahlmark) u.c. atbalsts Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām plaši atskanēja presē.  Ietērpts BBMK stabila miera sauklī, šis atbalsts kļuva ar laiku pieņemamāks zviedru sabiedrībai un galu galā valdības Sociāldemokrātiem, kuriem toreiz nepietika ar Sociālistiskās Internacionāles goda priekšsēdētāja Bruno Kalniņa atgādinājumiem par Baltijas situāciju.

Igauņu rīcības komitejas daļas vadītājs, politiķis un žurnālists Andres Kings (Küng) akcentējis, ka vētra Sociāldemokrātu aprindās, ko sacēla 1989. gada Zviedrijas Ārlietu ministra S. Andersona apgalvojums, ka Igaunija "nav okupēta" nebūtu izraisījusi tādu ažiotāžu bez zviedru sabiedriskās domas ietekmēšanas, ko veica BBMK akcija.³³

Attiecībā  uz uzmanību Baltijas valstīs, pagrīdes "Lietuvas katoļu baznīcas hronika" iespieda sveicienu "Miera kruīzei".³⁴ Lietuvas PSR Valsts drošības komitejas dokumentos ir izvērsti sagatavošanās plāni BBMK akcijai. Tie norāda uz plašu darbības sfēru Valsts drošības komitejas aktivitātēs. Tai skaitā:

1) visas informācijas iegūšana par akcijas norisi un organizētājiem no aģentiem, kuri strādāja gan PSRS, gan ārvalstīs, tostarp ASV, Dānijā, VFR.  

2) panākt, lai VDK aģents iekļūtu akcijas dalībnieku grupā, lai ziņotu par akciju sagatavošanas procesu. 

3) iesaistīt  ārzemēs strādājošos aģentus informācijas iegūšanā par akcijas organizētājiem un konkrētiem izpildītājiem. 

4) pastiprināt emigrantu pretpadomju organizāciju uzraudzību, kā arī  lielāku uzmanību pievērst emigrantiem, kas apmeklē Lietuvas PSR³⁵ 

VDK plānā  ietilpa īpaša uzmanība Lietuvas daļas rīcības komitejas priekšsēdim Gintaram Grušam (Grušas), BBMK referentam, literātam un disidentam Tomasam Venclovam u.c. Dokuments arī ierosināja "nodrošināt telegrāfa un pasta pakalpojumu kontroli ar mērķi novērst informācijas par akcijām 'noplūdi' (...) Veicināt aģentu plašāku iekļūšanu emigrantu aprindās".  Pēc bijušā VDK virsnieka Imanta Lešinska Stokholmas "Baltic Futures" konferences laika teiktā, var pieņemt, ka iespējams arī Latvijā un Igaunijā bija līdzīgi pret-pasākumi.   

Dokumenti, kas liecina par LPSR VDK interesi par BBMK arī atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra materiālos, kur lasāmas piezīmes par M. Graudiņa aicinājumu atbalstīt BBMK projektu 6. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Austrālijā, kā arī par viņa līdzekļu vākšanas rosību un iespējamo saistību ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi.³⁶ 

Igaunijas Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs (KSK) nedēļas avīze, Kodumaa pārpublicēja Rahva Haal (Tautas balss) skarbu rakstu par “reakcionārās bandas… farsu Helsinkos”, norādot uz Kopenhāgenas Tribunāla lēmumu un krievu disidenta Vladimira Bukovska “nedarbiem”.³⁷ Līdzīgi Latvijas KSK Dzimtenes Balss pielikumā Atbalss, gan pirms, gan pēc pasākuma, vīpsnāja par tiem, kas neciena dzimteni un rok sev bedri "revanšistu" aprindās, tādejādi atmetot cerības vairs atgriezties dzimtenē.³⁸

Latvijas ikdienas PSR presē nebija rakstu par BBMK,³⁹ vienīgi netiešs mājiens uz "emigrantu organizāciju trokšņainām izdarībām" Helsinkos.⁴⁰ Tomēr klausoties P. Brūvera (Igaunijā J. Estama) "Radio Brīvība" sižetus, vai "Amerikas balss" varēja gūt detalizētu ieskatu par BBMK norisi un lielo ievērību Skandināvijas presē.  Katrā ziņā, pēc četriem gadiem, sastopoties ar Latvijas jauniešiem Haiko 7. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā, lielākā daļa bija dzirdējuši par BBMK akciju.

Toties Latvijas Kompartijas CK partijas arhīva materiāli norāda uz intensīvu uzmanību BBMK akcijai un Kopenhāgenas Tribunālam Komunistu partijas slepenajos dokumentos.  20. lpp. norādīts, ka apsprieda jautājumu par: "atbalsta sniegšanu Baltijas republiku neoficiālajām kustībām ar mērķi ātrāk panākt Baltijas neatkarību." Ar materiāliem iepazinušies, A. Gorbunovs, I. Ķezbers, u.c.⁴¹

Bijušais Liepājas CK 1. sekretārs Alfreds Čepānis, vēlāk Saeimas priekšsēdētājs, rakstījis, ka ir bijuši LKP CK rīkojumi pastiprināti nodrošināt kārtību, lai nenotiktu nacionālistiskas izpausmes akcijas laikā, bet nekas tā arī nenotika Liepājā, liecina Čepānis.⁴²   

Arī Zviedrijas rīcības komitejas locekļu Viļņa Zaļkalna un Mārča Štāla pieredze liecina par iespējamu aktīvu PSRS aģentu darbu Zviedrijā.  Viņi atzīmējuši šantāžu, draudus un kukuļošanas mēģinājumus pret „Baltic Star” īpašniekiem ar nolūku panākt atteikšanos no iepriekš parakstītā līguma.

BBMK programma Stokholmā

Šī raksta galvenais mērķis nav vispusīgi aprakstīt plašo BBMK tautas svētku programmu Stokholmā..  Kopumā, šī programma norādīja uz Baltijas valstu nāciju kultūras vietu Eiropas kontekstā. M. Graudiņa ierosinātais un Ata Lejiņa vadītais "Baltijas nākotnes" akadēmiskais seminārs Stokholmas universitātē iekļāva zinātnisku skatu uz iespējamo attīstību Baltijas valstīs, gan no politiskās sistēmas skatījuma, gan no stratēģiskā viedokļa.⁴³  Semināra sovjetologi no piecām valstīm,⁴⁴ kā kanādiete Terēsa Rakowska-Harmstone, zviedru bruņoto spēku ģeopolitikas eksperti, kā arī baltieši Aleksandrs Štroms, Uldis Ģērmanis, Imants Lešinskis un Jēlas universitātes profesors, disidents Tomas Venclova, sniedza vēsturē un zinātnē pamatotus scenārijus par iespējamu attīstību PSRS un Baltijas reģionā. Baltijas studiju veicināšanas apvienība (AABS) izdevusi īpašu Journal of Baltic Studies izdevumu ar atsevišķiem semināra referātiem.

Starpkonfesionālais dievkalpojums, šķiet pirmo reizi trimdas vēsturē, iekļāva ebreju garīdznieku kopā ar Kristīgās ticības amata brāļiem.  Pasaulē slavenā tenora Nikolaja Geddas (tēva pusē  cilts saknes Baltijas reģionā) uzstāšanās pasvītroja augsta līmeņa kultūru, kura atspoguļojumu tautas kultūras līmenī izpildīja trimdas laiku, iespējams lielākā baltiešu tautas deju izrāde ar aptuveni 180 dejotājiem un folkloras kopām.

Stokholmā  notika P.E.N. kluba literārais vakars, kur piedalījās kanādietisBerijs Kalahans (Callghan), Juris Rozītis, Tomas Venclova u.c., bet uz kuģa jau bija uzstājusies populārākā iepriekšējā gada Igaunijas dziedātāja, pārbēdzēja Leila Millere (Randpere), ASV folkloras ansamblis "Kolibrī" (Pēteris Aldiņš, Anita Kuprisa, u.c.), kuri bija 70. gadu priekšgājēji Latvijas folkloras kustībai. Vēl uz kuģa Jura Kronberga dzejolis "Travel document", P. Aldiņa mūzikas pavadījumā, bija aizkustinājis klātesošos mediju pārstāvjus un dalībniekus, spilgti atainojot baltiešu trimdinieku "bezpilsoņu" statusu, vai nu reālā, vai pārnestā nozīmē. 

BBMK ideja un rīcības komiteja izveide

Ideja par plašu politisku manifestāciju Baltijas jūrā tika pieminēta Eiropas latviešu jaunatnes apvienības kongresu neformālās sarunās jau no septiņdesmitajiem gadiem pēc "eļļotāju"  Austra Graša un Viļna Zaļkalna teiktā.⁴⁵   Taču, ideju dzīvu paturēju Zviedrijā dzīvojošais LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas) ārzemju komitejas  valdes loceklis Vilnis Zaļkalns. 

1983. gadā,  papildinoties Stokholmas Universitātē savas Čikāgas Universitātes studiju ietvaros, Zaļkalna Minsteres latviešu ģimnāzijas klases biedrs Māris Graudiņš pievienojās šīm diskusijām un 1983. gada oktobrī ierosināja reāli virzīt projektu uz priekšu.  Jau nākamajā dienā, V. Zaļkalns, kuram piemita izcilas motivēšanas spējas, sāka piesaistīt Zviedrijas komandu BBMK īstenošanai. Turklāt Graudiņš, februārī aizvietojot Egilu Levitu Minsteres latviešu ģimnāzijā, sāka veidot programmu un izveidoja plašu starptautisku baltiešu jaunatnes rīcības komiteju, kura nodrošināja nepieciešamo dalībnieku skaitu un līdzekļu piesaisti no savām mītnes zemju diasporas organizācijām.⁴⁶. Kā atslēgas cilvēku, bez kura BBMK nebūtu devies jūrā, Zaļkalns piesaistīja Mārci Štālu, biznesmenu, kurš veiksmīgi nostūrēja BBMK administratīvos darbus un noslēdza stingru līgumu kuģa „Baltic Star” piesaistei, kas Padomju spiediena un šantāžas dēļ, vēlāk bija nozīmīgi.

Abi iniciatori uzskatīja, ka Baltijas valstīm bija pienācis kritisks laiks. Demogrāfiskā situācija Latvijā slīdēja uz 50 procentiem latviešu pamattautai, līdzšinējā trimdas „samitu” politika, fokusējot savu darbību un līdzekļus  demonstrācijām Eiropas drošības un sadarbības konferencēs, nebija nesusi kardinālas izmaiņas Latvijai, neskatoties uz to, ka trimdas politika sekmīgi noturēja Latvijas de iure inkorporācijas PSRS neatzīšanas politiku ASV, Austrālijā u.c. valstīs. Šis trimdas politikas stūrakmens gaidīja pārmaiņu brieduma brīdi.

Zaļkalns uzskatīja, ka Helsinku vienošanās desmitgade būtu ideāls notikums, kur izvirzīt Baltijas valstu prasības un plānoja demonstrācijas. Graudiņš lika pamatus programmai, kas piesaistītu jaunus un plaša ideoloģiska diapazona referentus, kuri sekmētu apziņu par pozitīvām Baltijas valstu nākotnes izredzēm.

Iniciatori vienojās, ka Graudiņš , kurš agrāk mācījies gan Kanādā, gan ASV un Vācijā, kā arī mācījis Austrālijas latviešu vasaras vidusskolā, pildītu priekšsēža pienākumus, jo tas dotu reālākas cerības iegūt līdzekļus no Pasaules brīvo latviešu apvienības, no Daugavas Vanagiem un no citām centrālajām trimdas organizācijām, kuras neieredzēja Bruno Kalniņu un kreisos Zviedrijas latviešu sociāldemokrātus.⁴⁷ Kā priekšsēdis, viņš saliedēja globālo baltiešu sadarbību. Zaļkalns toties bija "demonstrāciju koordinators",⁴⁸ galvenais Skandināvijas programmas stratēģis un komunikācijas centrāle starp abām rīcības komitejas daļām, reizē faktiski vadot Stokholmas rīcības komitejas darbu.

Nagla komunikācijai ar skandināvu medijiem kļuva igauņu daļas oficiālais priekšsēdis Andres Kings.  Kā pazīstams publicists, politiķis un labs orators, Kinga zviedru un angļu valodas paziņojumi visās akcijas pilsētās bija skandināvu medijem gan saprotamā valodā, gan arī saturiski trāpīgi Skandināvijas politiskā kontekstā.  Lai gan Kings mazāk piedalījās pasākuma priekšdarbos, bez viņa "spožās zvaigznes" rezonanse, it sevišķi zviedru presē, būtu bijusi daudz mazāka, uzskata Jirijs Estams.

Mediju daļu vadīja Baiba Rubesa ar palīgu Juri Kažu.  Abu neformālie kontakti ar mediju pārstāvjiem nostripināja pozitīvu attieksmi pret kuģa idejām. Taču, jāpateicas PSRS uzbrukumiem par preses uzmanības izraisīšanu.

Beidzot jācitē  Vilnis Zaļkalns, kurš, kā "garīgais tēvs" šai akcijai baudīju cieņu un respektu gan no Zviedrijas latviešu, gan no igauņu jauniešu puses, kuri veica visus vietējos organizatoriskos darbus, koordinējot pasākumu norisi Skandināvijā: "Beigās nevarētu teikt, ka tikai mēs trīs, jeb mēs divi būtu šo lietu iznesuši cauri... Stokholmā bija ļoti spējīgi ar organizatorisko talantu apveltīti jaunieši.” ⁴⁹

Patiesi, BBMK bija arī spilgtākā trimdas gadu baltiešu sadarbības izpausme.

Visnotaļ, BBMK akcija nekad nebūtu izdevusies bez Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalsta, kuru visnoteiktāk, PBLA 1983.g. valdes sēdē Minsterē, pauda Aristīds Lambergs.  Spēcīgu atbalstu arī izteica Olģerts Pavlovskis, laikā, kad netrūka skeptiķi par "jauniešu pasākuma" izdošanos un par iespējamām rīkotāju pārmērīgi tuvām saistībām ar trimdas konservatīvo aprindu nepieņemamiem latviešu sociāldemokrātiem.  Bez PBLA 30 000 USD atbalsta un bez PBLA atbalsta BBMK rīc. kom. darbam ar igauņu (L. Savi, M. Kari) un lietuviešu (Ļ.Grinius) partneriem Pasaules baltiešu apvienībā, BBMK nekad nebūtu notikusi.

Jānis Frišvalds Daugavas Vanagu Centralās valdes priekšsēdis un ASV pr-dis Andrejs Spārniņš pauda izšķirošu atbalstu 1983. gada valdes sēdē  Minsterē. DV atbalsts izpaudās kā vietējo apvienību stipendijas jauniešu līdzdalībai, līdzīgi kā to darīja Zviedrijas "Igauņu komiteja" ar 50 000 SEK stipendiju atbalstu.

No lietuviešu konkurējošām trimdas organizācijām, Gintars Grušas, Vispasaules lietuviešu jaunatnes apvienības vadītājs, izvēlējās K. Bobeļa (Bobelis) vadīto Augstāko Padomi Lietuvas atbrīvošanai (VLIKAS).  Gan  VLIKAS, gan Igauņu nacionālā padome ASV piešķīra mazākas summas, kuras lietuvieši pilnībā nepārskaitīja vēl gadu pēc pasākuma. ⁵⁰

Noslēgumā

BBMK referents, tagad Votsona Starptautisko attiecību institūta politologs, Džeimss Der Derians, BBMK 20 gadiem veltītājā konferencē Rīgā, atzīmēja, ka "Baltic Star" misija bijusi tāda sabiedrības iniciatīva, kas mācītiem politologiem parasti šķiet nenozīmīga. Taču skaidrs, ka: "Politiķi atpaliek soli no tiem spēkiem, kuri maina starptautiskās attiecības"⁵¹.  Tā tas notika arī 1985. gada vasarā.  Der Derians atzina, ka mūsdienu valdības vairs nebauda tādu varas monopolu, kā agrāk.  Toreiz viņš atskatījās uz tautas kustībām Filipīnās, Dienvidkorejā un citur.  Šodien tie paši spēki ir vēl skaidrāk redzami Ziemeļāfrikā.

BBMK rezonanse šodien ir maza.  Jau pēc diviem gadiem notikumi Baltijas valstīs apsteidza šo diasporas politisko akciju, kulminējoties ar drīzu neatkarības atgūšanu, gluži kā Aleksandrs Štroms prognozēja. Baltijas brīvības un miera kuģa akcija bija Tautas atmodu kustību diasporas mikrokosms, izejot, nevis ielās, bet jūrā. Tur baltieši atrada domu biedrus no dažādām valstīm, kas bija gatavi gan diskutēt - un daži virzīt - brīvības dienas kārtība uz priekšu.

BBMK varbūt tikai mazliet ietekmēja pozitīvu domāšanu Baltijas valstīs, bet tas lika Padomju Savienībai atklāt, ka tā nemaz nejūtas tik droša, valdot okupētajās Baltijas valstīs. Toreiz šis pēkšņais 2000 rakstu uzliesmojums bija daudz -- un atgādināja Rietumiem par jautājumu, kuru nelabprāt vēlējās risināt -- un baltiešiem, par iespējamo!

No BBMK dalībniekiem vairāki aktīvi piedalījās neatkarības atjaunošanas pirmsākumos: Saeimas deputāti A. Lambergs, O. Pavlovskis, G. Meierovics, M. Graudiņš (rīcības komitejas pr-ājs), A. Lejiņš, O. Kalniņš, žurnālisti V. Zaļkalns (idejas iniciators), J. Kaža, uzņēmēji-menedžeri B. Rubess (prese daļas vad.), R. Blezūrs, K. Cerbulis (revidents), Kr. Čakste, kultūras darbinieki Laimonis Juris G, J. Kronbergs, A. Kuprisa, vēstnieks Imants Gross, u.c.  

Komentāri: