Viss sākās jau dažus gadus atpakaļ. Biju nostrādājis algotā darbā vairākus gadus. Bija arī augstskolas diploms kabatā. Darbs bija relatīvi labi apmaksāts. Jau divus gadus biju precējies, bija arī puika ģimenē. Bet dzīve nedeva to gandarījumu, ko gribēju - es nejutos brīvs. Tāpat arī bija noriebies katru rītu celties ar modinātāju, kas arī atsaucās katru ziemu, kad nācās vairākas nedēļas slimot ar dažādām mistiskām slimībām. Braucot no darba mājās bieži jutos kā Gustāvo dziesmā - skaitīju stabus ceļa malā. Bija tāda sajūta, ka es esmu labi ieeļļots mehānisms kāda cita cilvēka sistēmā. Savā ziņā jau varbūt tas bija normāli, jo darba devējs man maksāja algu par kuru pabarot sevi un savu ģimeni. Bet iedomājos ko es darītu, ja mani atlaistu. Es būtu nekas, jo manas specifiskās zināšanas un pieredze, visticamāk citiem nebūtu vajadzīga. Mana alternatīva būtu strādāt kaut kādu nekvalificētu darbu par vairākas reizes zemāku algu. Lietas saucot saprotamos un vienkāršos vārdos, es biju kalps - labi apmaksāts un, moderni sakot, respektabls, bet kalps. Un aizdomājoties dziļāk, es biju kalps ne tikai savam saimniekam, bet veselai sistēmai. Mans darba devējs maksā nodokļus valstij un nodokļu apjoms patiesībā ir nenormāli augsts. Saliekot visus nodokļus kopā no uzražotās produkcijas līdz pārdošanai sanāk nenormālas summas. Bet ne es, ne mani tuvinieki ne tuvu nesaņem no valsts to atpakaļ. Un tagad vēl arī valsts maksā pavisam legāli lielākiem kungiem - starptautiskajiem aizdevējiem. Aptverot šī mehānisma darbību paliek šķebīgi, jo godīgi kalpojot es neesmu nekas, to var pārliecināties aplūkojot pensionāru dzīvi, tie par kuriem neparūpējas bērni tagad mitinās neapskaužamos apstākļos un pusbadā. Tāpat arī varam pavērot kā lielvaras brutāli noslauka citas tautas no zemes virsmas. Un tieši tāpat es jūtu, ka neviens neņems vērā to, ko es esmu paveicis, lemjot par manu nākotni, piemēram, būvējot ķīmisko atkritumu novietni 10 km attālumā no manu vecāku mājām vai būvējot lielceļu 100 m aiz loga. Viss tiks balstīts aprēķinā, kura faktori būs lielvaru augšējo slāņu labklājība, drošība un ambīcijas. Tāpēc es nolēmu, ka negribu būt šādas sistēmas sastāvdaļa. Un vēl jo vairāk negribu veicināt tās attīstību jebkādā veidā. Tāpēc es nolēmu, ka sistēma ir "jāpiekāš". Bet dzīvot es gribu un gribu dzīvot labi.

   Tad es sāku plānot kā mainīt dzīvi, lai es varētu dzīvot ne sliktāk kā šobrīd, lai man būtu nākotnes perspektīvas un lai es nebarotu liekēžus, kuri piedevām ietekmē manu nākotni un savā bezdarbībā nododas dažādām izvirtībām un bojā apkārtējo sabiedrību, kurā arī man ir jādzīvo. Es nolēmu, ka jādomā stratēģiski. Es domās izgāju cauri tam kādi resursi ir manā rīcībā un ko es ar tiem varu iesākt un kādas ir manas un ģimenes vajadzības. Pie resursiem es pieskatīju savu vecāku lauku mājās, kur mani vienmēr gaida un tikai priecātos, ja es no Rīgas atgrieztos tur. Man bija automašīna un naudas iekrājumi un es ar sievu - cilvēki labākajos darba gados. Pie vajadzībām bija: silts un sauss miteklis, pārtika, enerģija, sakari, transports, apģērbs, izklaide, drošība, veselības aprūpe. Izanalizējot visu kopā es sapratu, cik man daudz vēl ir vajadzīga nauda, lai es to visu spētu nodrošināt. Rezultātā, pēc kāda laika es aizgāju no darba, izmantoju arī pabalstus. Man bija pietiekoši daudz naudas un pilnīgi visa diena brīva. Es izremontēju vecāku mājas tā, lai tur varētu normāli dzīvot, daudz palīdzēja arī tēvs. Lielāko daļu no pārtikas mēs pirkām no kaimiņiem: dārzeņi, gaļa, piena produkti. Un cenas ziņā tas ir daudz lētāk nekā varētu iedomāties un kvalitāte arī bija krietni augstāka. Lielveikaliem no mūsu naudas atleca pavisam maz. Pārtikas glabāšanai mēs modernizējām pagrabu, kur glabājās viss ko var uzglabāt visam gadam. Elektrību tika tērēta minimāli, tik cik dators, ledusskapis, gaisma. Apkure laukos mums ir ar malku un to sagādāju ziemā no mūsu nelielā alkšņu mežiņa, mazliet sanāk pasvīst, bet tas ir arī labs sportiņš. Sakariem ģimenē izmantojām tikai vienu mobilo telefonu ar priekšapmaksas karti speciāliem gadījumiem. Komunikāciju uzturējām caur internetu, jo lielāko daļu laika bijām mājās. Apkārt braukājām diezgan maz, gribētos varbūt vairāk. Vienā braucienā parasti apvienojam vairākas lietas, piemēram, ja ciemojamies, tad arī apskatam Latviju, iebraucam kādā lielveikalā, ja sanāk, tad uz jūru. Tā kā esmu jau savu otro pusīti atradis, man stilot vairs nav nepieciešams, jaunas drēbes vispār nekādas man nevajag. Sievai kaut ko parasti pasūtam no Vācijas arī puikam visas drēbes pasūtam Vācijā. Mēs tagad svinam visus latviskos svētkus visa gada garumā. Lielākās svinības, protams, vasaras un ziemas saulgriežos. Domājot par šādu radikālu soli un sajūtās par pēdējiem darba mēnešiem kalpa statusā arī dzīves skatījums izmainījās, es sapratu, ka man nav vajadzīgas krāsainās izklaides, alkohols un cigaretes, lai arī es smēķēju pavisam reti. Burbuļūdeņus un hokeju es sāku nelietot. Un vispār hokejs Latvijā tagad ir nedaudz izvarots. Tagad mana izklaide ir mani ikdienas darbi, ko es daru savā saimniecībā. Es daru visu kā es gribu un es zinu, kas tas ar 100% atdevi būs man un ģimenei. Vēl izklaidei es esmu atsācis nodarboties ar sportu, ko pametu sākot strādā. Sportošana un lauku dzīve vispār ir uzlabojusi manu veselību, medikamentus vispār nelietoju, ja nu vienīgi vitamīnus ziemas laikā. Ārstus jau šķiet neesmu redzējis mūžību. Protams, pieļauju, ka dzīvē visādi var notikt un man šiem gadījumiem rezervē stāv nauda. Drošībai laukos tagad ir vēl viens suns, esmu nokārtojis arī mednieku apliecību. Ja kāds tiks tālāk par mūsu suņiem, tad lēmums jau ir pieņemts, tie vairs nav nejauši ieklīduši cilvēki. Un kā vienā grāmatā lasīju - jābliež uzreiz nost, lai nav kas tiesā iesūdz un atriebjas. Manā dzīvesveidā kā var jau nojaust bez naudas nevar iztikt vienalga. Tas ir diezgan loģiski, jo kaut kādai sadarbībai starp cilvēkiem ir jābūt. Bet kopējie mēneša tēriņi ir patiešām mazi, jo man vairs nav jātērē nauda īrei, komunālajiem un degvielai, pārtika ir krietni lētāka, arī sīkumiem nav jātērējas. Lielāko daļu naudas es iegūstu no dažādiem privātiem pasūtījuma darbiem, liekot lietā savu talantu un darbu. Man tagad pašam ir sava neliela darbnīca. Latvijā gan perspektīvas es lielas nesaskatu, lēnām veidoju sadarbību ar cilvēkiem citās valstīs. Varbūt sanāk tā pati strādāšana, bet tagad es daru labu tieši cilvēkiem un neviens liekais netiek barots. Domājot par nākotni, gribu vēl vismaz divus bērnus. Valsts skolā gan es viņus nelaidīšu, visu ko es uzskatu par svarīgu iemācīšu viņiem pats, jo tagad man ir daudz vairāk brīvā laika. Siltajā laikā viņš mierīgi ar velo varēs aizbraukt uz pilsētu pievienoties kādai sporta nodarbībai tur socializēties ar citiem bērniem. Nesūtot skolā es domāju, ka varēšu pasargāt bērnus no vardarbības un demoralizācijas, kas šobrīd ir skolās. Mācot savus bērnus, varētu iemācīt arī kaimiņu bērniem kaut ko no savām zināšanām. Par to viņi varētu pastrādāt pie saimniecības, vai arī vecāki varētu dot kaut ko no lauku labumiem. Pats gan nopietni ar lauksaimniecību nenodarbošos, bet ir doma, ka varētu zivis dīķī ielaist un piebarot, varētu arī kādu aitu pa pļavām palaist. Tāpat, par nākotni domājot, saprotu, ka viens nav karotājs. Uzturu ciešus kontaktus ar pozitīvi domājošiem cilvēkiem, gan Latvijā, gan ārzemēs. Vajadzības gadījumā palīdzu gan viņiem, gan viņi man. Laiku pa laikam, iegrimstot bezgalīgās sarunās par nākotni, nonākam pie viena un tā paša secinājuma, ka nepieciešams veidot pašiem savu kaut kādu struktūru. Varētu teikt - valsti valstī. Būtu ideāli, ja varētu visi dzīvot vienkopus, bet pagaidām jāpielāgojas pašreizējiem apstākļiem. Bet tā jau ir nākotne un stratēģija un stratēģijai jābūt slepenai, lai tā būtu efektīva. Vispār tagad jūtos daudz dzīvāks cilvēks, varu brīvāk paust savas domas, plānot savu laiku, veselība ir labāka, esmu laimīgāks. Sieva arī saka, ka esmu izmainījies un atbalsta mani. Dzīves kvalitāte vispār ir uzlabojusies, daudz kas gan no iepriekšējās dzīves nav, bet uzskatu, ka tas arī nav vajadzīgs. Viss notiek un notiek uz labu un arī nākotnes skatījums ir ļoti pozitīvs.

Komentāri: