Intervijā par zinātni, jautājumus Latvijas Universitātes rektoram Dr. hab. phys. Mārcim Auziņam, uzdeva skolēnu olimpiāžu laureāts M. Sci. Toms Atteka.
Kas Jūsuprāt ir zinātne?
Ļoti filozofisks jautājums. Vienā vārdā nevar nodefinēt, kas ir zinātne. Zinātne ir ļoti plašs jēdziens - sākot no pašiem fundamentālākajiem jautājumiem līdz ļoti praktiskiem jautājumiem. Nedaudz citādi atbildot - tā ir tā zinātnes pievilcība, ka zinātnē cilvēks ar visplašāko vēlmju spektru var atrast sev piepildījumu. Ir tā, ka tad, kad uz augstskolu atnāk kāds students, vienmēr ir tādi, kuriem mērķis ir risināt absolūti fundamentālākās lietas, eksistences pašus pamatus. Otrajā spektra galā ir cilvēki, kuri, risinot problēmas, grib redzēt ļoti praktisku iznākumu - ja es to darīšu, kāds no tā būs labums. Arī šādas problēmas zinātnē ir atrodamas. Var atrast mācībspēkus, profesorus, kas izpilda pasūtījumus ražojošās firmās - risina ļoti konkrētus jautājumus, kas ražotājam tobrīd ir vajadzīgi, lai varētu ražot labāk, vairāk, efektīvāk. Blakus atrodas citi profesori, kuri nodarbojas ar pašiem fundamentālākajiem jautājumiem. Tas viss kopā ir zinātne.
Kā Jūsu dzīve ir saistīta ar zinātni?
Kā universitātes rektors es esmu tikai dažus gadus. Joprojām sevi asociēju ar akadēmisko pasauli. Visu mūžu esmu nodarbojies ar pētniecību. Strādājot universitātē nemaz nav cita ceļa, lai pasniegtās zināšanas būtu kvalitatīvas, ir jādarbojas pētniecībā. Rezultātā mēs esam postulējuši, ka LU ir zinātnes universitāte. Mācību procesam ir jābūt ļoti cieši saistītam ar pētniecību. Praktiski tas izskatās tā, ka no rīta ir lekcijas tradicionāli kā visur pasaulē. Dienas otrajā daļā profesors strādā reālos projektos nevis izdomātos - tādos, kurus kāds finansē un uzskata, ka tā ir laba zinātne. Finansē Latvijas iestādes, NATO vai Eiropas komisija. Profesors vai kāds cits mācībspēks iesaista studentus šajā pētnieciskajā procesā, maksājot viņiem algu par to. Tā ir apmaksāta zinātne. Tas ir tas brīdis, kad students patiešām iemācās. Lekcijās mēdzu sacīt, ka tad, kad jūs klausieties manas lekcijas, ja es labi stāstu, jūs sapratīsiet ar prātu, ka tas viss izklausās loģiski, bet tajā brīdī, kad mēs kopā strādāsim laboratorijā, pie datora vai citās nozarēs bibliotēkās un arhīvos, tad jūs "sapratīsiet ar aknām". Tanī brīdī jūs sapratīsiet tādā līmenī, ka tas paliks visai atlikušajai dzīvei.
Naivais stāsts. Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad visas konkrētās lietas ir aizmirstas. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir tāds skaists lozungs, aiz kura nav īpaši lielas jēgas. Ja mēs padomājam, tad jēga tur ir milzīga. Tā, ko mēs iemācāmies pētniecībā, ir metode risināt neordināras problēmas. Kā tās risināt, kā par šīm lietām domāt. Tad kaut kādā brīdī nav svarīgas konkrētās lietas - likumsakarības vai formulas. Formulas tāpat kaut kad aizmirsīsies, bet pieeja un spēja atrisināt problēmas paliks visai atlikušajai dzīvei. Šis ir pats efektīvākais veids kā mācīt studentus, pats efektīvākais veids kā iegūt jaunas zināšanas. Pētniecībai, protams, paliek virsuzdevums - iegūt jaunas zināšanas. Ja šīs jaunās zināšanas tiek iegūtas kopā ar studentiem, tad ir divas pievienotās vērtības. Students kļūst izglītots, varošs, mākošs, problēmas risināt spējīgs cilvēks un vienlaicīgi ir radušās jaunas zināšanas. Patiesībā šī metode ir tikpat veca kā pasaule. Nekas jauns nav jāizdomā. Cilvēkam, kas ir izgājis šo skolu, nebūt nav jākļūst par zinātnieku, tā ir laba izglītība un tālāk viņš dzīvē dara vienalga ko.
Stāsts iz dzīves. Viens ļoti labs paziņa, kurš ir arī goda doktors Latvijas Universitātē - Klāvs Bergmanis, profesors Kaizerslauternas universitātē Vācijā, stāstīja, ka pie viņa atnāk viens lielas apdrošināšanas firmas vadītājs un vaicā, vai turpmākā gada laikā jums kāds nepabeidz universitāti ar doktora grādu elementārdaļiņu fizikā. Uz to Bergmanis atbild, ka ir daži studenti, bet jūs esat apdrošināšanas kompānija, kāda jums interese par elementārdaļiņu fiziku? Uz to, savukārt, kompānijas vadītājs atbild, ka viņiem ir ļoti laba pieredze, ka cilvēki, kas darbojas elementārdaļiņu fizikā, kur ir rūpnīcas tipa eksperimenti, un tas nozīmē, ka viņi ir pieraduši strādāt ļoti lielā kolektīvā un arī sastrādāties. Otrs ir tas, ka ir sajūta, ka elementārdaļiņu fizika ir pietiekoši sarežģīta un tur it kaut kas, kas ir atkarīgs no ļoti daudzām lietām, parametriem. Apdrošināšanā ir tieši tāpat. Lai kompānija veiksmīgi strādātu ir jānovērtē sakarības, kuras ir atkarīgas no ļoti daudziem parametriem. Pieredze rāda, ka šādi cilvēki mūsu uzņēmumā strādā daudz veiksmīgāk, nekā ekonomisti vai vadības zinātņu speciālisti. Šis ir arī stāsts par labo izglītību - ja jūs esat trenēts elementārdaļiņu fizikā, tas nenozīmē, ka jums visu mūžu jādarbojas elementārdaļiņu fizikā - tā ir izglītība, kura ļauj dzīvē gūt sekmes ļoti daudzās nozarēs.
Tā ir fizikas pievienotā vērtība. Nenostādot kādu profesiju zemāk, vajadzētu tomēr minēt, ka, piemēram, nav tā, ka cilvēks ar mūziķa izglītību ir kļuvis par veiksmīgu analītiķi apdrošināšanas firmā. Eksaktā izglītība ir ļoti plaša un tā ļauj gūt panākumus ļoti daudzās nozarēs. Nebūt tas nenozīmē, ka iegūstot diplomu fizikā, visu mūžu būs jānodarbojas ar fiziku, vai iegūstot doktora grādu ir jākļūst par zinātnieku. Patiesībā tie ir kaut kādi aizspriedumi un alošanās, kas sabiedrībā pastāv.
Vai būt par zinātnieku mūsdienās ir izdevīgi?
Ir jādefinē, kas ir izdevīgi, katram atsevišķi. Cilvēki nenāk uz zinātni, lai būtu pats bagātākais cilvēks. Bagātākie cilvēki dibina bankas vai kādas kompānijas. Būt par zinātnieku neapšaubāmi ir aizraujoši un interesanti. Dzīve ir daudz brīvāka un cilvēks var vairāk sekot savām vēlmēm nekā strādājot, piemēram, bankā par baņķieri. Esot par zinātnieku, viennozīmīgi var nodrošināt pārtikušu dzīvi, kura varbūt atšķiras no baņķiera dzīves, bet nebūs jājūtas nelaimīgam tādēļ, ka dzīve ir materiāli smaga. Dabaszinātnēs zinātne notiek ļoti starptautiski, tas nozīmē, ka būs jāstrādā lielos starptautiskos kolektīvos, tādā nozīmē, ka būs sadarbības partneri. Būs iespējas īsāku vai ilgāku brīdi darboties citās pasaules vietās, pētniecības iestādēs un universitātēs. Jāpiedalās starptautiskās konferencēs. Domubiedri ir visur pasaulē. Minēt var tādas valstis, kā Anglija, Vācija un Ķīna. Ļoti laba sadarbība ir ar Kalifornijas universitāti Berklijā. Ir iespējas iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jaunām vietām un šādi arī rodas jaunas pētniecības tēmas. Maz ir zinātnieku, kuru galvenā motivācija ir nopelnīt ļoti daudz naudas, lai gan var minēt vairākus gadījumus, kad pētniecība ir novedusi pie noteiktām inovācijām, kas cilvēkus ir padarījušas ļoti turīgus.
Kam Jūs esat lieguši laiku par labu zinātnei? Ar ko Jūs nodarbotos, ja nedarbotos ar zinātni?
Interesants jautājums. Skolēniem tiek teikts, ka jābūt 5% talantam un 95% darbam, lai sasniegtu panākumus. Dzelžaina pārliecība ir tāda, ka, ja tiks veltīts laiks ar piespiešanu un būs sajūta, ka kaut kas tiek ziedots zinātnes labā, tad tur nekad nebūs nekādu panākumu. Ja netiek gūts prieks no darīta, tad nekas nesanāks. Ja nozare nepadodas, tad nebūs nekāda gandarījuma.
Žurnālā Forbes nesen bija pētījums par to, cik daudz stundas ir jāveltī, lai kļūtu par profesionāli. Izrādījās, ka neatkarīgi no nodarbes 10 tūkstoši stundu ir tas laiks ar kuru jānodarbojas. Pārrēķinot sanāk 4 gadi ļoti intensīva darba. Tas nozīmē, ka bakalaura un doktora studijas atbilst šim nosacījumam. Par profesionāli gan nekļūs, ja darbosies ļoti šaurā jomā un nebūs ne ģimenes, ne arī apmeklēs teātri, neklausīsies mūziku - tur nekas nesanāks. Subjektīvā pieredze ir tāda, ka zinātnē, piemēram, ir kāda problēma, kas tevi nomāc un nesanāk viņu atrisināt. Sēdēt un izsēdēt, lai atrisinātu šo problēmu ir bezcerīgi. Tajā brīdi šī lieta ir jānoliek malā un jādodas uz koncertu, vai arī darīt ko citu. Pieredze saka, ka ar lielu varbūtību, brīdī kad vismazāk par to tiek domāts, būs "klikšķis" un varēs visu saprast, kas tad liksies pavisam vienkārši. Tomēr ir jāatceras, ka nevar paļauties tikai uz talantu vien. Ir jāpievērš uzmanība jau pieminētajām 10 tūkstoši stundām. Tas viss jādara ar prieku un jābūt arī nedaudz pašdisciplīnai.
Nekad neesmu juties, ka es esmu kaut ko ziedojis, ka kaut kam laika nebūtu pieticis. Laika vienmēr ir par maz. Nav runa par to, ka nav laika, ir runa par prioritātēm. Viss vienmēr ir noticis organiski un darbības papildinājušas viena otru.
Kādi zinātnes novirzieni, Jūsuprāt, Latvijā ir visreālākie?
Sarežģīts jautājums. Latvijā kā zinātnieku atbildību var uzstādīt visu, kas ir saistīts ar Latvijas vēsturi, valodu, kultūru. Saprotot, ka latviešu valoda ir absolūti unikāla valoda. Valodu pētnieki, kuri pēta indoeiropiešu valodas, saka, ka latviešu valoda ir diezgan arhaiska, un šajā gadījumā labā nozīmē. Latviešu valoda ir bijusi nomaļus no citām valodām un ir saglabājusi daudz gramatisku formu un ir saglabājušās dažādas formas no indoeiropiešu valodu pirmsākumiem. Viens no maniem vaļaspriekiem ir lasīt par valodām, par valodām plašākā nozīmē. Ja paņem grāmatas par indoeiropiešu valodām, tad, apskatot indeksu par latviešu valodu, var redzēt, ka latviešu valoda indeksā ir pieminēta ļoti daudz reižu, vairāk nekā proporcionāli mazai valodai būtu pienācies. Šis iespējams būtu viens no virzieniem, kurā es darbotos, ja sāktu savu karjeru no jauna. Jānorāda, ka lingvistika ir ļoti eksakta zinātne.
Protams, dabaszinātnes Latvijā vienmēr ir bijušas ļoti spēcīgas. Fizikā, ķīmijā un pēdējā laikā arī bioloģijā pētniecība darbojas pasaules līmenī. Šajās jomās ir vieglāk ieiet pasaules apritē.
Nav tā, ka kāds cilvēks nodarbotos ar zinātni tāpēc, ka tur ir labas perspektīvas. Pirmsākums ir tas, ka patīk kāda konkrēta lieta un ar to arī izvēlas nodarboties.
Ko darīt jauniešiem, ja viņi ir nolēmuši veltīt savu dzīvi vai vismaz daļu no tās zinātnei?
Studēt. Maksimāli ātri atrast savu skolotāju. Vienkārši studēt, tas ir labi un svarīgi, bet atrast labu profesoru ar kuru kopā darboties pētniecībā ir labāk. Tādam vienpatnim, kurš darbojas viens, ir ļoti grūti ieiet apritē un sasniegt augstus rezultātus. Lai ieietu starptautiskajā apritē, ir vajadzīgs labs ieskrējiens un tam ieskrējienam ir vajadzīgs labs skolotājs. Pēc tam dzīve pati parādīs, kurā brīdi skolēns pāraugs savu skolotāju. Tā vienmēr ir laba sajūta gan skolēnam, gan skolotājam.
Kādas būtu tās personīgās īpašības, kuras jāattīsta, lai kļūtu par labu zinātnieku?
Katram no mums ir noteikta personība un diez vai to ir iespējams mērķtiecīgi attīstīt. Vissvarīgākais visā šajā procesā, lai kļūtu par labu zinātnieku, ir motivācija. Kolēģiem no Berklijas tika sacīts, ka viņiem ir laba situācija, jo viņiem no visas pasaules studēt atbrauc ļoti daudz gudru cilvēku, uz to tika atbildēts, ka tā gluži tas nav. Realitāte ir tāda, ka puse no viņiem skolā fiziku nav mācījušies, tas kas viņiem pa tiešām ir, tā ir motivācija. Ja nav motivācija, tad nekas nesanāks. Ja ir motivācija un vēlme, tad būs arī rezultāti. Ir tādi, kas strādā pa naktīm, ir tādi, kam pacēlums ir agri no rīta. Ir organizēti un ir mazāk organizēti cilvēki. Apskatot visus zinātniekus var redzēt, ka tiek pārklāts dažādu cilvēku spektrs. Bet viena lieta, kas ir svarīga, tas ir darbs un motivācija. Bez darba un motivācijas nekas neiznāks.
Komentāri:
